Komercdarbību regulējošā nacionālā likumdošana Latvijā

Jebkura komercdarbība, ko Latvijā uzsāk tās pilsonis, nepilsonis vai ārzemnieks, tiek regulēta ar diviem galvenajiem likumdošanas aktiem. Pirmais no tiem ir Komerclikums, pieņemts Rīgā, 2000.gada 4.maijā, kur aprakstītas visas komercdarbības formas, juridisko personu tiesības un pienākumi, kā arī visi to darbības normatīvi. Otrais ir Konkurences likums, pieņemts Rīgā, 2001.gada 23.oktobrī. Abi no šiem likumiem attiecas uz frančaizinga uzņēmējdarbību, gan franšīzes ņēmēju, gan devēju darbību Latvijā. Sākot uzņēmējdarbību Latvijā, būs jāņem vērā arī citi likumi, kas regulē atsevišķus uzņēmējdarbības aspektus. Pirms jauna uzņēmuma reģistrācijas būtu ieteicams konsultēties ar kvalificētu speciālistu un apspriest visus likumdošanas aspektus šinī jautājumā.

Intelektuālā īpašuma aizsardzības nacionālā likumdošana Latvijā

Pastāv dažu speciāli likumi un vairāki Ministru kabineta noteikumi, kas regulē intelektuālā īpašuma aizsardzību. Patentu likums, pieņemts Rīgā, 1995.gada 30.Martā (tuvākajā laikā plānots pieņemt jauno Patentu likumu), attiecas uz jauniem izgudrojumiem, kas var tikt izmantoti komerciālos nolūkos. Šis likums regulē personas un īpašuma attiecības, kas rodas šo jaunizgudrojumu pielietošanas rezultātā.

Cits likums, kas regulē intelektuālā īpašuma tiesības ir likums „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm”, kas pieņemts Rīgā 1999.gada 16.jūnijā. Šis likums regulē preču zīmju reģistrēšanas juridiskās attiecības, kā arī preču marku un ģeogrāfisko nosaukumu uzmantošanu un aizsardzību.

Autortiesību likums, pieņemts Rīgā, 2000.gada 6.aprīlī, regulē autoru tiesības un zinātnes, literatūras, jebkāda veida mākslas darbu izmantotāju pienākumus. Visi šie likumi kaut nedaudz, bet skar frančaizinga uzņēmējdarbības aspektus. Turpmāk sīkāk aprakstīti galvenie minēto likumu punkti, kas attiecas uz frančaizingu.

Ministru kabineta noteikumi Nr.252 - „Dizainparaugu noteikumi”, pieņemti Rīgā, 2004.gada 8.aprīlī (protokola Nr.20, §8) regulē izstrādājuma, kas radies mākslinieciska dizaina vai projekta, konstrukcijas rezultātā, izlaišanu un pielietošanu tirdzniecībā un rūpniecībā.

Ministru kabineta noteikumi Nr.420 „Kārtība, kādā veicami muitas kontroles pasākumi intelektuālā īpašuma aizsardzībai”, pieņemti 2002.gada 10.septembrī (prot.Nr.38, §1).

Pašreizējās likumdošanas un lēmumu saistība ar frančaizinga līgumu

Turpmāk analizēti dažādi frančaizinga līguma aspekti, saistībā ar augstāk minētiem likumiem. Kā jau minēts iepriekš, šodien nepastāv vienota likuma, kas regulētu frančaizinga darbību un frančaizinga līgumu formēšanu Latvijā. Tādēļ frančaizinga līguma likumīgā bāze var tikt atvasināta no dažādiem līgumu veidiem, kuru nosacījumus regulē septiņi augstāk minētie likumi. Pieci tālāk aprakstītie līgumi ir licences līgums, nomas līgums, pilnvarojuma līgums, tirdzniecības aģenta un izplatītāja līgums un uzņēmuma un komisijas līgums.

Franšīzes saistība ar licences līgumu
Latvijas likumdošanā licences līgums tiek regulēts Autortiesību likuma 40-46.pantos, likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 26.pantā, Patentu likuma 38.pantā un Ministru kabineta noteikumu Nr.252 („Dizainparaugu noteikumi”) 43.pantā.

Autortiesību likuma 41.pants nosaka, ka „licences līgums ir līgums, ar kuru viena puse — autortiesību subjekts — dod atļauju otrai pusei — darba izmantotājam — izmantot darbu un nosaka darba izmantošanas veidu, vienojoties par izmantošanas noteikumiem, atlīdzības lielumu, tās izmaksāšanas kārtību un termiņu”. Jēdziens „darbs” nozīmē autora jaunrades rezultātu jebkādā materializētā formā. Tādā veidā pēc klasifikācijas noteikumiem - tam nav nozīmes, vai franšīzes produkts ir prece vai pakalpojums, jo licences līgumā mārketinga koncepcija ir nodota kā nemateriāla lieta (intelektuālais īpašums). Bieži tiek minēts, ka franšīzes devējs nodod „komercdarbības metodi”, „sistēmu” vai „zināšanas”.

Eiropas Savienības noteikumi par franšīzes līgumu atbrīvošanu no konkurences aizlieguma raksturo franšīzes līgumu kā tādu nedalāmu lietu nodošanu kā preču zīmes, veikalu izkārtnes, dizaina paraugi, autortiesības, tehnoloģijas zināšanas vai patentus franšīzes ņēmējam pakalpojumu sniegšanai vai preču pārdošanai.

Franšīzes saistība ar nomas līgumu
Iznomāšana detalizēti tiek regulēta Civillikuma 14.nodaļā. Civillikuma 2112.pants nosaka, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Civillikuma 2113.pants norāda, ka arī tiesības var būt nomas priekšmets. Franšīzes līguma galvenais priekšmets ir tiesību nodošana. Nomas vai licences līgums tieši nenosaka tiesību izmantošanas procesa noteikumus, tomēr Civillikuma prasības regulē šīs saistības ar norādījumiem: 2150.pants nosaka, ka nomas un īres priekšmets nomniekam un īrniekam jālieto kārtīgi un saimniecīgi, un 2151.pants – ka nomnieks tam piešķirto īpašumu var izmantot tikai atbilstoši tam mērķim, kāds tas bijis domāts īpašumu iznomājot. Franšīzes mērķis ir palielināt preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomus nodrošinot to īpatnību saglabāšanu ar pārbaudīta vārda (brenda) vai preces zīmes uzmantošanu. Franšīzes līguma gadījumā iznomāšanas mērķi var interpretēt plašāk, tas garantē ne tikai preču un pakalpojumu pārdošanas apjomu palielināšanos, bet arī paša uzņēmuma nostiprināšanās tirgū un identitātes garantiju. Lai sasniegtu šādu mērķi, ir jānodrošina vienošanos un apkalpošanas vienveidība, kā arī stingra instrukciju ievērošanas kontrole, jānodrošina arī franšīzes devēja zināšanu un prasmju nodošana franšīzes ņēmējam Tādā veidā Civillikuma nomas noteikumi faktiski regulē frančaizinga procesus – franšīzes ņēmēja pienākumus ievērot franšīzes devēja biznesa un mārketinga koncepciju, un tādējādi nodrošinot franšīzes devējam kontroles tiesības.

Turklāt, saskaņā ar Civillikuma 2127.pantu, līdzēji var pievienot galvenajam līgumam arī visādus blakus noteikumus, kuriem piemērojami noteikumi par pirkuma līguma blakus līgumiem.

Gadījumā, ja priekšmets ir iznomāts ārpus frančaizinga līguma, otra puse nenes nekādus zaudējumus neveiksmes gadījumā, tieši otrādi – materiālas lietas gadījumā tā ir mazāk bojāta. Pretējā gadījumā, franšīzes devējam ir tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību (par zaudētiem ienākumiem), ja franšīzes ņēmējs nespēj pienācīgi izpildīt savas saistības. Protams, praksē šis ir zināms šķērslis.

Franšīzes saistība ar pilnvarojuma līgumu
Civillikumā pilnvarojuma līgums ir aprakstīts nodaļā "Prasījumi no svešu lietu pārziņas". 2289.pants nosaka, ka ”Ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu."

Bijušā Ministru kabineta izdotie noteikumi par franšīzes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma vienīgais normatīvais akts, kas definē franšīzes līgumu Latvijas likumdošanā. Pretēji pasaulē ievērojamu zinātnieku franšīzes līgumu klasifikācijas sfērā atzinumiem, šo noteikumu 1.1.pants nosaka, ka franšīzes līgums ir divu uzņēmumu pilnvarojuma līgums, ar kuru viens uzņēmums — pilnvaras devējs — par tiešu vai netiešu finansiālu atlīdzību nodod otram uzņēmumam — pilnvarniekam — tiesības izmantot intelektuālā īpašuma (īpaši komercnosaukumu, preču zīmju, veikala izkārtņu, dizaina objektu un speciālās profesionālās informācijas) tiesību kopumu noteikta veida preču pārdošanai vai pakalpojumu sniegšanai patērētājam noteiktā ģeogrāfiskajā teritorijā. Šeit pilnvarojuma līguma saistība ar licenci un franšīzi parādās tikai tad, ja pilnvaras devējs nodod savas tiesības pilnvarotajai kompānijai nezaudējot iespēju izmantot šīs tiesības.

Franšīzes saistība ar komercaģenta un izplatītāja līgumu
Komerclikuma 45.pants nosaka, ka komercaģents ir komersants, kas pilnvarots citas personas (principāla) vārdā un labā pastāvīgi slēgt darījumus ar trešajām personām vai arī sagatavot to noslēgšanu. Nopietna atšķirība ir pašā komercaģenta līguma pamatā, jo franšīzes ņēmējs veic darījumu savās interesēs un savam labumam, nevis franšīzes devēja labā.

Izplatītāja līgums ir franšīzes līgumam vairāk atbilstošs. Lai arī šī veida līguma Komerclikumā nav iekļauts, tas ir visai populārs, jo izplatītājs ir privātuzņēmējs, kura uzņēmums ir iekļauts ražotāja produkcijas izplatītāju tīklā un kurš ir pārdod ražotāja produkciju savās interesēs un ar saviem izdevumiem. Vienīgā atšķirība starp izplatītāja un franšīzes līgumiem ir tā, ka franšīzes ņēmējs ir saistīts ar izplatīšanu un mārketinga koncepciju, ko nosaka franšīzes devējs, bet izplatītājam tādu saistību nav. Izplatītāja līgums ir iespējams kā franšīzes līguma sastāvdaļa.

Franšīzes saistība ar uzņēmuma un komisijas līgumu
Lai arī franšīzes līgums nevar būt klasificēts kā uzņēmuma līgums, uzņēmuma līgumam ir vairākas līdzīgas komponentes ar franšīzes līgumu, jo Eiropas Savienības Noteikumi Nr.4087/88 par franšīzes atbrīvošanu no konkurences aizlieguma piedāvā franšīzes formulējumu, franšīzes ņēmēja apmācību un turpmākas konsultācijas par galvenajiem jautājumiem. Aplūkojot šādas juridiskas attiecības, jāatzīst, ka franšīzes devējs ir uzņēmums, kas apmāca kārtējo klientu – franšīzes ņēmēju, kā speciālists. Iespējams, ka franšīzes līgumā maksa par apmācību nav noteikta tiešā veidā, jo bieži vien tas ir iekļauts priekšapmaksā (kopsummā).

Civillikuma 2321.pants nosaka, ka „ar komisijas līgumu jāsaprot tāds līgums, ar ko viena puse uztic otrai kādu kustamu lietu pārdošanai par zināmu cenu, ar nosacījumu, lai saņēmējs pēc zināma laika, bet ja laiks nav noteikts, pēc īpašnieka pieprasījuma, vai nu samaksā minēto cenu, vai atdod pašu lietu”. Aplūkojot franšīzes attiecības no pircēja un franšīzes ņēmēja viedokļa, preču gadījumā franšīzei ir patiesi liela līdzība komisijas līgumu, tomēr šeit pastāv divas problēmas: komisijas līgums nevar tikt attiecināts uz pakalpojumu franšīzes noteikumiem, turklāt komisijas līgums neparedz nemateriālu lietu, intelektuālā īpašuma, mārketinga koncepcijas, preču zīmju, tehnoloģisko prasmju nodošanu, veidojot materiālu par franšīzes līguma elementu. Tieši tādēļ starp komisijas un izplatītāja ir vairāk līdzības, kur nevar tikt nodotas netaustāmas lietas (preču zīmes, tehnoloģiskās zināšanas, utml.) Franšīzes devējs nenodod franšīzes ņēmējam tā intelektuālo īpašumu. Tas dod atļauju pareizi izmantot savu intelektuālo īpašumu.

Uzņēmuma reģistrācija Latvijā

Pēdējā laikā Latvijā veikta reforma, kas tieši skar uzņēmējdarbības (komerciālo aktivitāšu) reģistrācijas procesu, proti – Komerclikuma reforma. Viens no šīs reformas iemesliem (tieši saistīts ar reģistrācijas procesu) bija tas, ka Latvijā bija pārāk daudz fiktīvu uzņēmumu, un vairāki uzņēmumi bija ar vienādiem nosaukumiem. Tādēļ pēc Komerclikuma reformas reģistrācijas process ir kļuvis daudz sarežģītāks, salīdzinot ar pirms-reformas situāciju.

Veicamie soļi pirms pieteikuma iesniegšanas Reģistrā:

Nosaukuma izvēle:
Privātuzņēmēja Firma sastāv no, pirmkārt, norādes uz uzņēmējdarbības formu, un, otrkārt, piemērota nosaukuma. Uzņēmējdarbības formas ir aprakstītas normatīvajos aktos (tās ir: sabiedrība ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrība, individuālais uzņēmējs, komandītsabiedrība un pilnsabiedrība), tomēr nosaukuma izvēlei ir jāvelta lielāka uzmanība, jo tas nedrīkst būt identisks jau reģistrētam nosaukumam Komercreģistrā , neskatoties uz uzņēmumu darbības veidiem.

Ar Komercreģistra palīdzību ir izveidota publiska datu bāze, kur ir iespējams pārbaudīt, vai izvēlētais firmas nosaukums ir aizņemts, vai vēl nav: http://www.lursoft.lv/. Lai iegūtu pilnīgu drošu informāciju par to, vai izvēlētais nosaukums jau ir aizņemts Komercreģistrā, to var izdarīt, kontaktējoties ar Uzņēmumu reģistru un saņemot rakstisku apstiprinājumu.

Uzņēmuma dibināšanas dokumentu sagatavošana:
Ir visai grūti noteikt precīzu cenu par šo dokumentu sastādīšanu, taču raksturīgi šos dokumentus sastāda Uzņēmumu reģistrs, un saskaņā ar tā cenrādi, komerciālas kompānijas (SIA, PS, KS) gadījumā cena būs no 50 -60 Ls, individuālajam uzņēmējam – 10 Ls, filiālei vai ārzemju uzņēmumam – 10 Ls. Akciju sabiedrības gadījumā ieteicams kontaktēties ar specializētiem advokātu birojiem, jo akciju sabiedrības dibināšanas process ir daudz sarežģītāks.

Pamatkapitāls:
Pamatkapitāla apjoms: SIA – 2000 Ls; AS – 25000 Ls.

Nosakot pamatkapitālu, vērā jāņem sekojošais:

• Pamatkapitāls var tikt veidots no naudas ieguldījumiem, īpašuma ieguldījumiem, vai arī no abiem diviem kopā;
• Pamatkapitāla daļai, kas sastāv no naudas ieguldījumiem, jābūt apstiprinātai ar oficiāli atzītu bankas maksājumu pamatkapitālā (aptuveni 3 Ls).
• Pamatkapitāla daļai, kas sastāv no īpašuma, ir jābūt novērtētiem ar eksperta izziņu. Ja šī daļa ir mazāka par pamatkapitāla pusi un mazāka par 4000 Ls, tad šo ieguldījumu ar novērtēt Kompānijas dibinātāji dibināšanas līgumā (viena dibinātāja gadījumā – lēmumā par sabiedrības dibināšanu).

Valsts nodevas:
Valsts nodevas ir obligātas (tiek pārskaitītas uz Uzņēmumu reģistra kontu) un tiek maksātas Uzņēmumu reģistram pirms pieteikuma iesniegšanas reģistrācijai Komercreģistrā. Valsts nodevas ir sekojošas:

• IK (individuālais komersants) reģistrācija Komercreģistrā – 20 Ls;
• SIA (sabiedrība ar ierobežotu atbildību) reģistrācija Komercreģistrā – 100 Ls;
• AS (akciju sabiedrība) reģistrācija Komercreģistrā – 250 Ls;
• Filiāles reģistrācija Komercreģistrā – 20 Ls.

Intelektuālā īpašuma reģistrācija Latvijā

Latvijas likumdošana izšķir trīs dažādas intelektuālā īpašuma formas, kuru tiesības var tikt reģistrētas valstī. Šīs formas ir sekojošas: preču zīmes, dizainparaugi un patenti jaunizgudrojumiem. Zemāk dots sīkāks katras intelektuālā īpašuma formas un tās reģistrācijas procedūras apraksts.

Preču zīmes
Latvijas likumdošanā definēts, ka preču zīme ir jebkāda zīme vai zīmju kombinācija, kas sastāv no burtiem, vārdiem, cipariem, attēla vai simbola, iespējama arī trīsdimensiju. Preču zīme var būt jebkurā krāsā un tikt veidota jebkurā no augstāk minētām kombinācijām. Latvijas likumdošana tāpat atzīst specifiskas zīmes, tādas, kā, piemēram, skaņas un gaismas signāli, kas var tikt reģistrēti kā preču zīmes.

Jāmin, ka Latvijā preču zīmes reģistrācijas iesniegumi netiek testēti uz novitāti. Tas nozīmē, ka pastāv iespēja, ka Patentu valde var izsniegt reģistrācijas apliecību divām identiskām preču zīmēm, iesniegtām pēc klasifikācijas vienā un tajā pašā klasē. Tādēļ jāņem vērā risks, ka viena preču zīme var tikt reģistrēta divreiz, tādēļ pašreiz ieteicams veikt reģistrēto preču zīmju sistematizāciju, kā arī nākotnē veikt reģistrācijas kontroli.

Preču zīmes aizsardzības laiks Latvijā ir 10 gadi no preču zīmes pieteikuma iesniegšanas dienas. Pastāv iespēja pagarināt preču zīmes reģistrāciju katrus 10 gadus. Šobrīd Latvijā preču zīmes reģistrācija aizņem aptuveni 8-10 mēnešus. Oficiālais reģistrācijas apliecinājums tiek izsniegts 1-2 dienu laikā pēc preču zīmes reģistrācijas. Preču zīmes, attiecībā uz trīs preču un/vai pakalpojumu klasēm, reģistrācijas izmaksas ir aptuveni 950 EUR.

Dizainparaugi
Latvijas Republikā dizainparaugu tiesiskā aizsardzība attiecas uz dizainparaugiem, kas ir jauni un individuāli. Dizainparaugus aizsargā ne tikai Latvijā reģistrēta dizainparaugu tiesiskā aizsardzība, bet arī Autortiesību likums.

Reģistrēta dizainparauga aizsardzība ir spēka 5 gadus no tās stāšanās spēkā. Dizainparauga atjaunošana var tikt veikta maksimums 4 reizes pa 5 gadiem, tātad kopā līdz 25 gadiem no pieteikuma iesniegšanas dienas. Šobrīd Latvijā vidējā dizainparauga reģistrācijas cena ir aptuveni 700 EUR.

Patenti jaunizgudrojumiem
Jaunizgudrojuma patenta pieteikuma gadījumā jauninājumam jāatbilst sekojošiem faktoriem: tam ir jābūt jaunam, tam ir jābūt izgudrojuma līmenim, un tam ir jābūt rūpnieciski izmantojamam. Šis jauninājuma objekts var būt kāda ierīce, process, viela, mikroorganisms, augu un dzīvnieku šūnu kultūras, kā arī līdz šim zināmu ierīču, procesu, vielu un mikroorganismu līdz šim nezināms pielietojums citu sabiedrības vajadzību apmierināšanai.

Šobrīd Latvijā netiek veiktas būtiskas pārbaudes patentu pieteikumiem. Patentu pieteikumi tiek pārbaudīti tikai formālas apskates, saskaņā ar likumu, veidā, un vai šis patents nedublējas. Patenta reģistrācijas iesniedzējam ir jāgarantē, ka patentējamais jaunizgudrojums patiešām ir jauns, tam ir izgudrojuma līmenis, un tas ir rūpnieciski izmantojams. Pieteikums var tikt aizpildīts latviešu, angļu, vācu, franču vai krievu valodās. Pastāv prasība, lai pieteikuma kopsavilkums un rasējumu apzīmējumi (ja tādi ir) būtu iztulkoti latviešu valodā.

Reģistrēta patenta termiņš ir 20 gadi no pieteikuma iesniegšanas dienas. Aptuvenās izmaksas, lai iegūtu nacionālo patentu, no pieteikuma iesniegšanas līdz patenta izsniegšanai ir aptuveni 1200 EUR. Pie tam, par patentu ir jāmaksā gada nodeva.

* 1 EUR = 0,655 LVL (2004.gada 1.maijā)